Vispasaules garīgums mieram / S. N. Goenka

2000. gada 29. augustā

S.N. Goenkas uzruna Tūkstošgades Pasaules Miera Samita dalībniekiem, sniegta Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas zālē otrdien, 2000. gada 29. augustā. Sekojošais teksts ir pilnīga uzrunas transkripcija.

Ja ir tumsa, ir nepieciešama arī gaisma. Šodien, kad vardarbīgi konflikti, karš un asinsizliešana rada tik daudz ciešanu, pasaulei ir ļoti nepieciešams miers un saskaņa. Tas ir liels izaicinājums reliģiskajiem un garīgajiem līderiem. Pieņemsim šo izaicinājumu.

Katrai reliģijai ir ārējā forma jeb čaula un iekšējā būtība – kodols. Ārējo čaulu veido rituāli, ceremonijas, pārliecības, mīti un doktrīnas. Tie katrā reliģijā ir atšķirīgi. Bet iekšējais kodols ir kopīgs tām visām: universālās mācības par morāli un labdarību, par disciplinētu un tīru prātu, kas pilns ar mīlestību, līdzjūtību, labu gribu un iecietību. Šis ir tas kodols, ko vajadzētu uzsvērt reliģiskajiem līderiem un praktizēt visiem ticīgiem. Ja attiecīgs svarīgums tiktu piešķirts visas reliģijas vienojošajai jēgai un lielāka tolerance to virspusējiem aspektiem, konflikta iespējamība tiktu samazināta.

Visiem cilvēkiem jābūt tiesīgiem brīvi sekot savai ticībai un praktizēt to. Taču to darot, ir jābūt uzmanīgam, lai nenovērstos no reliģiskās prakses būtības – netraucētu citus ar savām praksēm un nenosodītu vai nenoniecinātu citas reliģijas.

Ņemot vērā reliģiju daudzveidību, kā mēs varam pārvarēt to atšķirības, lai radītu konkrētu plānu miera vairošanai? Pie Budas, Apgaismotā, bieži vērsās ļaudis ar dažādām uzskatu sistēmām. Viņš tiem teica: "Liksim malā mūsu atšķirības. Vērsīsim uzmanību uz to, par ko mēs varam vienoties, un liksim to lietā. Kādēļ strīdēties?" Šis viedais padoms ir aktuāls arī šodien.

Es nāku no senas zemes, kas tūkstošiem gadu laikā ir dāvājusi mums daudz filozofijas un garīguma skolas. Par spīti atsevišķiem vardarbības gadījumiem, mana valsts ir miera un līdzāspastāvēšanas paraugs. Apmēram 2300 gadus atpakaļ tajā valdīja Lielais Ašoka, kura impērija pletās no šodienas Afganistānas līdz Bangladešai. Savā valstībā šis līdzjūtīgais valdnieks lika iegravēt akmens vēstījumus par to, ka visām ticībām jābūt cienītām. Tā rezultātā visu garīgo tradīciju sekotāji jutās droši viņa valdīšanā. Lelais Ašoka aicināja cilvēkus dzīvot morāli, cienīt savus senčus un nenogalināt. Viņa vārdi ir aktuāli arī šodien:

Cilvēkam nevajadzētu cienīt tikai savu reliģiju vai nosodīt citas reliģijas. Tā vietā, dažādu iemeslu dēļ, ir jāciena citas ticības. Tā rīkojoties, cilvēks palīdz savai reliģijai augt un arī kalpo citu reliģijām. Rīkojoties pretēji, cilvēks rok savas reliģijas kapu un kaitē arī citām reliģijām. Tas, kurš ciena savu reliģiju un nosoda citas reliģijas, varbūt to dara, ziedojoties savai reliģijai un domājot - "es godināšu savu reliģiju"; bet viņa rīcība dziļāk ievaino viņa paša reliģiju. Vienprātība ir laba. Lai visi klausās un ir gatavi uzklausīt citu praktizētas mācības. (Akmens Vēstījums Nr. 12)

Imperators Ašoka pārstāv godājamu tradīciju – tolerantu līdzāspastāvēšanu un mierpilnu sintēzi. Šī tradīcija turpinās starp valdībām un valdniekiem arī šodien. Piemēram, godājamais Omānas monarhs, kurš ziedo zemi citu reliģiju baznīcu un tempļu celtniecībai, vienlaikus pilnībā nododoties savas reliģijas praktizēšanai. Esmu pārliecināts, ka nākotnē daudzās zemēs turpinās parādīties aizvien vairāk tik līdzjūtīgi valdnieki un valdības. Kā reiz teikts: "Lai svētīti ir miera nesēji, jo tiks saukti par Dieva dēliem."

Ir skaidrs, ka vardarbības veicēji visvairāk nodara pāri paši saviem tuvākajiem. Viņi to izdara tiešā veidā, izrādot neiecietību, vai netieši – provocējot vardarbīgu reakciju uz savu rīcību. Tai pat laikā, ir teikts: "Ir svētīti visi žēlsirdīgie, jo tie iegūs žēlastību." Tas ir dabas likums. To vienlīdz labi var saukt par Dieva ceļu vai spriedumu. Buda ir teicis: "Naidu var izskaust nevis ar naidu, bet tikai ar tam pretējo. Tas ir mūžīgais Dharma [garīgais likums]." Tas, kas Indijā tiek saukts Dharma, nekādi nav saistīts ar hinduismu, budismu, džainismu, kristietību, islāmu, jūdaismu, sikismu vai kādu citu "ismu". Tā ir vienkārša patiesība: pirms tu nodari kaitējumu citiem, tu vispirms nodari kaitējumu pats sev, radot mentālu negatīvismu; un atsakoties no negatīvisma, iespējams atrast iekšēju mieru un stiprināt mieru pasaulē.

Prāta miers pasaules mieram

Katra tās vārda cienīga reliģija aicina savus sekotājus izvēlēties morālu un ētisku dzīves ceļu, sasniegt prāta pārvaldību un vairot sirds tīrību. Kāda tradīcija vēsta: "Mīli savu tuvāko"; cita - "Salam aleikum - Lai miers ar tevi"; vēl viena - "Bhavatu sabbamangalam" vai "Sarve bhavantu sukhinah - lai visas būtnes būtu laimīgas". Vai tas būtu Bībelē, Korānā vai Gitā, svētie raksti aicina uz mieru un saskaņu. No Mahāvīras līdz Jēzum – visi reliģiju pamatlicēji ir iemiesojuši līdzcietības un miera ideālus. Taču mūsu pasauli bieži vada reliģiskas nesaskaņas vai pat karš, jo mēs piešķiram nozīmi tikai reliģijas ārējai formai, un atstājam novārtā tās būtību jeb kodolu. Tā rezultātā prātā trūkst mīlestības un līdzjūtības.

Nav iespējams sasniegt mieru pasaulē, ja cilvēks nerod mieru sevī. Nemiers un miers nevar pastāvēt līdzās. Viens veids, kā sasniegt iekšējo mieru, ir Vipassana jeb iekšējā redzēšana – nekonfesionāla, zinātniska uz rezultātu orientēta metode, kas balstīta uz sevis vērošanu un patiesības apzināšanos. Šī prakse sniedz pieredzē balstītu izpratni par to, kā mijiedarbojas prāts un ķermenis. Katru reizi, kad prātā rodas negatīva sajūta, piemēram, naids, tas rada nepatīkamu sajūtu arī ķermenī. Katru reizi, kad prāts rada pašaizliedzīgu mīlestību, līdzjūtību un labestību, visas ķermeņa zonas tiek pārpludinātas ar patīkamām sajūtām. Vipassanas prakse mums parāda, ka prāta darbība notiek pirms katras fiziskās vai mutiskās darbības; prāts nosaka to, vai tā būs labvēlīga vai nelabvēlīga. Prāts ir vissvarīgākais. Tāpēc ir svarīgi rast praktiskas metodes, kā attīrīt prātu un padarīt to mierīgu. Tas vairos tā vēstījuma spēku, ko deklarē šis Pasaules Miera Samits.

Senā Indija devusi pasaulei divas prakses. Viena ir fizisko vingrinājumu prakse: jogas (Asanas) un elpošanas kontroles (Pranayama), lai uzturētu veselīgu ķermeni. Otra ir mentālo vingrinājumu prakse - Vipassana, lai uzturētu veselīgu prātu. Jebkuras ticības cilvēki var praktizēt abas šīs metodes. Vienlaikus viņi var sekot savām reliģijām mierā un saskaņā, bez nepieciešamības pāriet citā ticībā, kas bieži ir spriedzes un konfliktu cēlonis.

Lai sabiedrība būtu mierpilna, arvien vairāk tās locekļiem ir jāiemanto iekšējs miers. Kā līderi mēs esam atbildīgi iedvesmot un kalpot tam par piemēru. Kāds gudrais teicis: "Līdzsvarots prāts ir nepieciešams, lai līdzsvarotu citu nelīdzsvarotos prātus."

Raugoties plašāk, miermīlīga sabiedrība atradīs veidus, kā sadzīvot ar savu dabisko vidi. Mēs visi apzināmies nepieciešamību aizsargāt dabu – pārtraukt piesārņot vidi. Tas, kas mūs šajā izpratnē attur no rīcības, ir mentālie piesārņotāji, tādi kā ignorance, neiecietība vai alkatība. Šādu piesārņotāju novēršana veicinās mieru starp cilvēkiem, kā arī līdzsvarotas un veselīgas attiecības starp sabiedrību un tās dabisko vidi. Tieši tā reliģija var veicināt vides aizsardzību.

Miermīlība: reliģijas definīcijas atslēga

Starp reliģijām vienmēr būs atšķirības. Tomēr, pulcējoties šajā Pasaules Miera Samitā, visi galveno ticību līderi ir parādījuši, ka ir gatavi strādāt miera labā. Lai miers kļūst par "vispasaules reliģijas" pamatprincipu. Kopīgi deklarēsim, ka atturamies no nogalināšanas, ka nosodām vardarbību. Es aicinu politiskos līderus pievienoties šai deklarācijai, ņemot vērā viņu nozīmīgo lomu, spējā ietekmēr gan mieru, gan karu. Neatkarīgi no tā vai viņi pievienojas, mēs kopīgi solīsim šeit un tagad: tā vietā, lai atbalstītu vardarbību un nogalināšanu, mēs bez ierunām nosodām vardarbīgu rīcību, it īpaši tādu, kas tiek veikta reliģijas vārdā.

 

Konkrēti garīgie līderi ir izrādījuši gudrību un drosmi nosodīt vardarbību, kas tiek veikta viņu pašu ticības vārdā. Var pastāvēt atšķirīgas filozofiskas un teoloģiskas pieejas piedošanas meklējumos vai vardarbības un nonāvēšanas nožēlošanā, kas veikta pagātnē, taču pats pagātnes nodarījuma atzīšanās fakts liecina, ka tas bijis nepareizi un netiks pieļauts nākotnē.

Apvienoto Nāciju vārdā, mēģināsim formulēt reliģijas un garīguma definīciju, kas uzsvērtu atteikšanos pieļaut vardarbību vai nogalināšanu. Tā būtu cilvēces lielāka nelaime – ja neizdotos definēt reliģiju kā vienādojumu mieram. Šis samits varētu ierosināt Apvienoto Nāciju organizācijas atbalstītu "universālas reliģijas" vai "nekonfesionālā garīguma" koncepciju.

Esmu pārliecināts, ka šis samits palīdzēs vērst pasaules uzmanību uz reliģijas patieso būtību:

Reliģija mūs nenošķir;
tā māca mieru un sirds tīrību.

Es sveicu šī vēsturiskā samita organizatorus par viņu redzējumu un centieniem. Un es apsveicu reliģiskos un garīgos līderus, kas ir izrādījuši briedumu strādāt saskaņā, dodot cilvēcei cerību, ka reliģija un garīgums vadīs cilvēci uz mierpilnu nākotni.

Lai visas būtnes ir laimīgas un brīvas no pretestības.

Lai miers un harmonija uzvar.